Kad klusums pārvēršas skaņā un skaņa – bezgalībā, MONO atgriežas Rīgā 30. novembrī koncertzālē Palladium. Viņu mūzika nav tikai koncerts, tā ir pieredze, kurā laiks izšķīst, un emocijas pārvēršas trīcošās stīgu vibrācijās. Šis būs vakars, kurā skaņa runās skaļāk par vārdiem. Instrumentālais roks no Japānas! Biļetes “Biļešu Serviss” tīklā no 21. marta plkst. 12.00.
“MONO” ģitārkompozīcijas variē no melodiski hipnotiska un eiforiska miera līdz bangojošām muzikālām vētrām, kam pa spēkam noslaucīt no zemes virsas visu, kas gadās to ceļā. Kā jau tas māksliniekiem no Āzijas raksturīgi, “MONO” arī savu spēlēto instrumentālo postroku paceļ jaunā, sakāpinātā un pat pārspīlētā, bet dzirdes maņām aizvien komfortablā līmenī, kas īpaši jūtams viņu dzīvo priekšnesumu laikā. Jāatgādina, ka japāņu kvartets Rīgā jau uzstājies trīs izpārdotos koncertos, un šī būs viņus jau iemīlējušo Latvijas klausītāju atkalsatikšanās pēc vienpadsmit gadu pārtraukuma, lai vēlreiz pārliecinātos, ka viņi ir viena no lieliskākajām koncergrupām uz planētas.
Lai instrumentālistu organiskā saspēlē būtu sajūtama arī ierakstos, “MONO” tos lielākoties ieskaņo dzīvajā, pirms vairāk nekā pusgadsimta izgatavotos instrumentus studijā spēlējot visiem kopā. Gan dzidras klavieru un ģitāru skaņas, gan efektu pedāļu iespējas izmantojušajam kvartetam jau kopš pirmajiem ierakstiem pievienojušies arī klasiskie stīgu instrumenti, vēlākos albumos iesaistīto pulkam uzaugot jau līdz veselam orķestrim ar pūtēju sekciju, kas vēl niansētāk izceļ “MONO” mūzikā pausto noskaņu. Britu žurnāls “New Musical Express” reiz “MONO” komplimentējis kā grupu, kuru “mūzika adresēta Dieviem”.
1999. gada sākumā ģitārists Takaakira "Taka" Goto no Tokijas sāka komponēt savu mūziku, meklējot cilvēkus, ar kuriem kopā spēlēt instrumentālā roka grupā. Pirmais kā ritma ģitārists pievienojās ilggadējs draugs Hideki "Yoda" Suematsu un līdz gada beigām jau bija nokomplektēts kvartets “MONO”, pievienojoties Tamaki Kunishi ar basģitāru un Yasunori Takada pie bungām, visiem dalībniekiem izmantojot arī metalofonus. Kā savus sākotnējos iedvesmas avotus minot “Sonic Youth”, “My Bloody Valentine”, “The Velvet Underground” un “Neil Young's Crazy Horse”. “MONO” psihedelijas dūmakā ietītais debijas ieraksts “Under The Pipal Tree” 2001. gadā nāca klajā talantīgos japāņus pamanījušās avangarda ikonas, komponista un saksofonista Džona Zorna Ņujorkas eksperimentālās mūzikas izdevniecībā “Tzadik Records”. Britu mūzikas medija “Fact” un amerikāņu “Paste” atzīts par vienu no visu laiku labākajiem postroka albumiem un izcili spilgtu vēl mazpazīstamas grupas debiju, 2018. gadā “Under The Pipal Tree” izdots atkārtoti - pirmoreiz divu vinila plašu formātā.
“MONO” jaunākais – divpadsmitais pilnmetrāžas studijas albums “Oath” ir viens no pēdējiem audiodokumentiem, ko producējis 2024. gadā no šīs pasaules aizgājušais Stīvs Albini. Tas sākas ar gaisīgām elektroniskām skaņām, kam pakāpeniski pievienojas taures un varens orķestris, kvartetam kā miera stājā gaidot savu pievienošanās mirkli, lai aizvestu galvu reibinošā ceļojumā, kura galarezultāts ir veselā saprāta uzvara pār visu pasaules ļaunumu, ko “MONO” akcentēja jau savā 2016. gada albumā “Requiem for Hell”. Pērn, svinot savu ceturtdaļgadsimta jubileju, “MONO” apceļojuši ar koncertiem sešpadsmit valstis, šī gada pavasarī spēlē Ziemeļamerikā un Ķīnā, lai pēc tam atgrieztos Eiropā, un arī Rīgā.