Ritu, ritu piles paukst

Maija lietū, lai cik aukst;

Bērni aug, un zari čaukst;

Tādā lietū akmens plaukst!

/Aspazija/

Dabas parādību mainība mūsu platuma grādos ir liela bagātība. Vēja aukas aizšalc garām austiņām. Saulītes rotaļās viss nolīst ar sarkanu gaismu. Sniegs garšo kā saldējums. Bet mamma samīļo mani iesmaržojusies ar lietu.

Izrādē pašiem mazākajiem skatītājiem, Aspazijas poētiskie un sirdssiltie dzejolīši par dabas parādībām savērps vārdiņus kā krusas krellītes un ļaus palūkoties uz dabas parādībām kā maziem brīnuma mirkļiem.

Gogol's story "The Portrait" in today's world does not sound like a romantic novel at all. Built on the Faustian motif of the sale of the soul, it contains an assumption that shifts what is happening from the everyday level into the zone of metaphysics. Gogol creates a world, where the embodiment of evil needs an artist in order to come true, to express itself, to affirm its existence. And, unable to withstand the temptation, the one who could serve the Beautiful begins to serve the devil. This is a terrible fairy tale, in tune with our days.

“When you meet a character in Gogol’s text, who, intoxicated by power and vindictive jealousy, “with the fury of a tiger, rushed, tore, split, cut into pieces, and trampled” everything vivid and talented that he could reach, you are amazed at the total, visionary relevance of this image”, says playwright Esther Bol. “Gogol’s puppets of the devil are destructive and deadly, but the harm they can cause is still commensurate with human capabilities. The devil's puppets today have ballistic missiles and a nuclear arsenal at their disposal...”

The myth about the artist, who could not withstand the temptation of the easy path, unfolds into an eschatological mystery, full of destructive temptations at the edge of the abyss.

Esther Bol (playwright) and Yuri Butusov (staging director)

Pilsētas komēdija

Ilgums – 2 stundas 20 minūtes (ar starpbrīdi)

14+

Izrāde krievu valodā ar titriem latviešu un angļu valodā.

NB! Izrādē skan sirēna.

Moljēra spožā komēdija “Tartifs” tiek dēvēta par visu laiku lugu, un tas nav pārspīlēts: lai arī rakstīta 1664. gadā, tā joprojām ar panākumiem tiek iestudēta teātros visā pasaulē un jau astoņas reizes tikusi arī ekranizēta. Smalkais, vieglais, smieklīgais un tajā pašā laikā dziļais, gudrais un trāpīgais teksts joprojām nav zaudējis ne savu šarmu, ne aktualitāti – tam par iemeslu kalpo arī fakts, ka autoram izdevies radīt pārlaicīgus tēlus un situācijas.

...Cienījamā Orgona kunga mājā apmeties kāds Tartifs – svēts cilvēks, pēc saimnieka un viņa mātes domām. Pārējie mājnieki gan nepiekrīt šādam vērtējumam, taču visi mēģinājumi pārliecināt Orgonu ir ne tikai veltīgi, bet arī izraisa viņā patiesas dusmas un stiprina pārliecību par sliktajiem nodomiem, ko perina sieva, bērni un kalpi. Tikmēr viesis ievieš savu kārtību mājā, un Orgons ne tikai visam piekrīt, bet pat gatavojas izprecināt Tartifam savu meitu, lai gan viņa jau sen ir apsolīta citam. Šim plānam nepiekrīt ne meitene, ne viņas īstais līgavainis, ne brālis, ne... Vispār šim plānam gandrīz neviens nepiekrīt, tāpēc skatītāju gaida intrigas, sazvērestības un īstas cīņas... par naudu un jūtām.

Režisors Sergejs Golomazovs šajā iestudējumā iecerējis izpētīt cilvēka neziņas pārlaicīgo dabu, kas ir tikpat komiska, cik bīstama. Par laimi, šajā stāstā uzvar veselais saprāts un mīlestība!