23.01.2014., Rīgā, Kongresu namāun 24.01.2014., Daugavpils kultūras pilī
Sagaidot Vladimira Visocka dzimšanas dienu, Maskavas teātra „Театр у Никитских ворот” uzvedums.
Teātra projekts, Vladimira Visocka nepabeigtā proza darba dramatizējums – izrāde „Romāns par meitenēm”.
„Meitenes mīlēja ārzemniekus. Nav gluži tā, ka viņas nemīlēja savus tautiešus. Tieši otrādi…” Tā sākas Vladimira Visocka nepabeigtais romāns.
Grūti iedomāties Visocki kā cienīgi vecūksni, taču, ja viņa liktenis nepārtrūktu tik agri, mūsu dzīve pilnīgi noteikti būtu pavisam citāda. Visockis ir kā kamertonis, viņa dziesmas un neatkārtojamā balss bija kaut kas tāds, pēc kā milzīga valsts burtiski pieregulēja pulksteņus. Viņu pazina un mīlēja taksometru šoferi un ģenerāļi, inženieri un piloti, zagļi un zinātniskie līdzstrādnieki. Viņi bija pārliecināti, ka Visockis ir karojis, sēdējis cietumā, būvējis, taigā meklējis zeltu, nokāpis šahtā – viņa poēzija bija tik ļoti piepildīta ar dzīves īstenību un iekšējo izpratni.
Bet bija vēl arī proza, par kuru zina retais. Romāns „Par meitenēm”, kas varēja kļūt par vērienīgu gleznojumu, kurš parāda pēckara dzīvi, – taču Visockis nepaspēja to pabeigt. Dzejnieka proza ir unikāla parādība. Tā paver noslēpuma un ieceru, dzejnieka iekšējās dzīves, viņa rakstura iezīmju un temperamenta priekškaru. Un jo noteiktāk tas sakāms par tādu dzejnieku, kāds bija Visockis, kura dzīve un daiļrade aprāvās straujā augšupceļā, pašā talanta plaukumā.
Sagaidot dzejnieka dzimšanas dienu, Maskavas teātris pie Ņikitas vārtiem uz Latviju ved izrādi kas tapusi, dramatizējot Vladimira Visocka prozu – „Romāns par meitenēm”,.
Maskavas teātra pie Ņikitas vārtiem režisors Marks Rozovskis ir saudzīgi pārcēlis Visocka nepabeigto romānu uz skatuvi, iestudējot izrādi, kas ilgu laiku nepazūd no repertuāra afišām un kurā skatītāju zāle allaž ir pārpildīta.
Nepabeigtais romāns
Josifs Brodskis rakstīja, ka nav zināms, cik ļoti poēzija zaudē, kad dzejnieks pievēršas prozai; skaidrs tikai tas, ka proza tādā gadījumā ir neapstrīdama ieguvēja. Drīz pēc Visocka nāves viņa papīros tika atrasts „Romāna par meitenēm” nepabeigts manuskripts.
„Romāns par meitenēm” ir autobiogrāfisks, to it kā stāsta meitene Tamāra, vēl pavisam jauniņa, taču jau šķietami pieaugusi. Viņa mīl Nikolaju Sjatenko, pieaugušu puisi ar diviem zelta zobiem, fantazētāju un noziedznieku. Un vēl viņai ir mīļākais – aktieris, kas sacer dziesmas un dzied tās ģitāras pavadījumā; šajā tēlā, bez šaubām, mēs nojaušam pašu Visocki.
Markam Rozovskim ir izdevies precīzi atainot septiņdesmito gadu gaisotni, radīt spilgtu skici stagnācijas laiku „zudušās paaudzes” portretam. Tāpat kā romānā, arī izrādē darbojas nevis smalki personāži, bet gan prostitūtas un pašpuikas. Jaunkundzes un huligāni ir viena no dižās krievu literatūras galvenajām tēmām. Te sastopama gan „zeku” lirika, gan tīra romantika, kuras Visockis sakausējis vienā veselumā tik prasmīgi, kā to spēj izdarīt tikai viņš. Tas ir stāsts par laiku, kurā mēs kādreiz dzīvojām un savā ziņā turpinām dzīvot joprojām. Par izmisumu. Par mīlestību, kas nav izdevusies. Tā, šī izrāde, ir tik daudzveidīga kā pati mūsu dzīve.
„Romāns par meitenēm” nav vienkārši izrāde, tas ir milzīgs teātra projekts, kurā darbojas 25 aktieri. Šo izrādi vajag redzēt un izdzīvot. Un, kā jau labā izrādē nākas, katrs lai tajā atrod kaut ko svarīgu pats sev.