Mihails Labkovskis 'Nepiepildītās cerības. Bailes, nemiers un vainas sajūta' / 'Неоправданные ожидания. Страхи, тревожность и чувство вины' (Pārcelts no 29.04.20.,12.08.20.; 13.10.20.un 17.02.2021)

 

Tas viss sākas vēl māmiņas ķermenī: vecāki gaida meiteni, bet piedzimst zēns, un otrādi. Bērns ir tikko ienācis pasaulē, bet jau pievīlis vecāku cerības. Vai tā mēdz gadīties? Jā, tā gadās.

Bērns aug, un no viņa sagaida, ka viņš noteikti kļūs par sportistu, brīnumbērnu, skaistuli (vajadzīgo pasvītrot), un tad bērns atkal var pievilt cerības un nekad nekļūt par tēva un mātes lepnumu.

Bet ir tik sāpīgi saprast, ka tu vienmēr kādu pievil... Un tad cilvēks sāk pierādīt pasaulei, ka viņš tomēr ir labs. Dedzīgi pierādīt, pat pārāk aizrautīgi. Un paralēli pieaug nemiers, bailes no neizpratnes un neatzīšanas, bailes, ka tā arī nesanāks pierādīt vēlamo.

Cilvēks sāk mainīt maskas, izlikties, ciest. Šādi cilvēki dodas mācīties tur, kur ir vieglāk iestāties, nevis tajā mācību iestādē, kur patiešām gribētos studēt. Viņi pacieš naidīgu darbu, trakgalvīgu vai agresīvu priekšnieku, niecīgu algu.

Viņi precas nevis mīlestības dēļ, bet tāpēc, ka “tas ir nepieciešams”, „ka ir laiks”, un ir bailes vairs vispār nevienu nesatikt. Dzīvo laulībā ar pastāvīgu sajūtu, ka ir pelnījuši ko vairāk, bet samierinās ar to, kas ir. Lai izveidotu attiecības pārī, viņi laida pasaulē bērnu, bet bērns nevar atrisināt problēmas, bet tikai kļūst par papildu stimulu. Viņi apzinās, ka viss iecerētais sabrūk, radinieku un draugu kritika noved pie bezgalīgas vainas sajūtas. Sāk pārņemt bezcerīguma sajūta. Un gribās, lai visas grūtības vienā brīdī pazustu. Paši. Vai lai kāds cits atrisinātu visas problēmas. Un, lai tuvinātu šo burvīgo brīdi, šādi cilvēki precas, bezgalīgi uzlabo savu izskatu. Bet tas ir ceļš uz nekurieni. Attiecības ir kļūdainas, un izskats ir tālu no ideāla.

Tātad, varbūt mums ir jāpārtrauc meklēt laimi ārā? Varbūt vairs nav jāsamierinās, nav jāpacieš, nav jāpielāgojas, nav jābaidās zaudēt iedomātu komfortu? Nav jāmēģina izglābt neveiksmīgu laulību, cerot, ka mīlestība nāks ar laiku?

Varbūt ir pienācis laiks iemācīties risināt problēmas patstāvīgi - nenolaižot rokas un bez histērijas?

Vai tiešām negribās pārtraukt kaut ko pierādīt kādam citam vai, gluži otrādi, sēdēt stūrī un vainot visu apkārtējo pasauli? Varbūt tomēr ir pienācis laiks atzīt savas problēmas, savas bailes, neticību saviem spēkiem? Varbūt vairs nav jāatliek dzīve, baidoties, ka kaut kas neizdosies? Samierināties ar pusspēku un baidīties, ka, riskējot, var zaudēt visu un pieļaut kļūdas? Vai tomēr ir jāizvēlas cits ceļš – dzīvot brīvi, viegli un laimīgi?

Mūsu lekcijā mēs runāsim par to, kā to izdarīt.